Redakcijas priekšvārds: Bieži vien mūsu ikdiena paliek pelēka un izlemjam darīt ko tādu, kas liek sirdij sasparoties. Kāds iziet pa parku pastaigāties, cits aiziet apēst lielu saldējumu, cits dodas uz Kanāriju salām, bet cits aplūko, kas mums tepat jauks un gana interesants.
Šī raksta autore Vita Razgale stāsta kā viņai gāja apceļojot mūsu kaimiņvalsti Igauniju un ko lielisku tur var aplūkot.Vita ir arī City Style ceļojumu stāstu uzvarētāja, tāpēc ļāvām viņai izpausties šajā burvīgajā rakstā!
Šis gan nav šī gada ceļojums, ne arī pagājušā gada, bet iespaidi nav zuduši vēl tagad :) Ceļojuma laiks: 2009. gada 28. - 30. jūlijs
Diena 1.
Vasaras sākumā kolēģe padalījās ar informāciju par interesantu tūrisma pasākumu - Lielā Baltijas Apceļošana (sīkāka informācija http://www.greatbaltic.eu/). Jautrākai vasarai tika nolemts piedalīties. Ja 9 Latvijas objekti tika izbraukti "pa ceļam uz kaut kurieni" (10- tais gaida savu kārtu "pa ceļam no Lietuvas", tad ar kaimiņzemju objektiem tā rīkoties nevar. Tā nu vienu nedēļu saposāmies un devāmies trīs dienu ceļojumā uz Igauniju.
No rīta, pa ceļam uz Igauniju piestājām Vidzemes akmeņainajā jūrmalā un redzējām arī Veczemju klintis - skaista vieta, daudz akmeņu, jūra...
Iebraucot Igaunijā uzreiz apturēja policija (visus vieglos pēc kārtas) un pārbaudīja šoferim alkohola saturu izelpā. Tā kā dzerts nebija - veiksmīgi atvadījāmies un devāmies uz pirmo no ieplānotajiem objektiem - Valgeranas atpūtas parku. Sarēķinājām, ka piedalīties atrakcijā, kas līdzinās latviešiem zināmajam Mežakaķim būs padārgi - mazliet virs Ls 6 no personas (pie šī gada cenām tas vairs nešķiet tik daudz), fiksi nofotogrāfējāmies, kur nepieciešams un nozudām pirms kāds sāka uzdot kādus jautājumus (uzreiz varu piebilst, ka tā nebija vienīgā vieta, kur tā rīkojāmies). Nākošais paredzētais objekts bija Muhu muzejs, kas atrodas uz Muhu salas, kas savukārt atrodas starp Sāremu un Igauniju. Pārsteidzošā kārtā veiksmīgi nopirkām biļeti sev un auto uz kuģa (viens auto un divi cilvēki = 170 kronas), kas mūs vedīs uz šo salu un jau pirmajā piegājienā tikām uz kuģa, un pēc kādas pusstundiņas jau bijām atkal uz sauszemes, bet nu jau uz salas. Neko daudz neapskatot pa ceļam (tikai un vienīgi dabu, kas patiesībā neatšķiras no LV, tikai ceļi visur (it īpaši uz salām) ir daudzreiz labāki par mūsu ceļiem un Latvijas brūnās var manīt tikai Igaunijas dienvidu daļā. Visur pārsvarā vīdēja vai nu melnbaltas vai baltmelnas) devāmies uz Muhu muzeju, kur secinājām, ka varam nofotogrāfēties un mazliet kaut ko arī apskatīt nesamaksājot, ko, protams, izmantojām un devāmies tālāk uz tilta pusi, kas savieno Muhu salu ar Sāremā.
Pa ceļam iebraucām strausu audzētavā, kur manījām gan strausus (lielos un tādus, kuri izskatās pēc kārtīgas vistas, bet patiesībā ir tikai 10 dienas veci) gan emu, gan nandu, gan ķengurus, no kuriem viens bija tik slinks, ka tikai pacēla ausis no savas guļvietas un turpināja gulēt, kad pienācām. Redzējām arī mazos zirgus - ponijus arī dikti mīļi no skata. Ja ir vēlme nosmērēt rokas, tad strausus drīkst arī barot, kas interesantāka nodarbe ir bērniem nekā pieaugušajiem, tāpēc es nolēmu nemainīt fotoaparātu pret barības krikuci.
Kartē izpētījām, ka Sāmsalā nekas pārlieku interesants nav, ja gribas tajā pašā dienā arī tikt atpakaļ uz Igauniju, kā vien meteorītu krāteris, baznīca, kuras sienas rotā dēmoniski gleznojumi un viena bāka, kas atrodas mums pa ceļam, ja braucam tikai mazu riņķīti pa šo salu un līdz lielākajai pilsētai šoreiz nebraucot. Meteorītu krāteris savos pirmsākumos noteikti ir bijis daudz iespaidīgāks, bet mūsdienās tas izskatās pēc apaļas formas dīķa ar augstiem krastiem un dažām ūdensrozēm tajā. Pat ūdens nav diez ko dzidrs.
Tur pat esot ticējums, tie, kuri sadevušies rokās apiet apkārt šim krāterim, uz mūžu paliek kopā.
Nākamais apskates punkts bija lielākais vējdzirnavu kopums Igaunijā un šķiet arī Baltijā, bet braucot garām saskaitījām tikai piecas, no kurām viena tikai vēl tapa. Nolēmām nepiestāt. Baznīca, ko gribējām apskatīt tika nejauši palaista garām, kā tas kopumā notika ne reizi vien ar dažādiem objektiem, ko manījām tā starp citu, bet bremzēt negribējās un griezt apkārt vēl mazāk. Tālākajā ceļā devāmies uz bāku, kas salas tai galā kartē bija atzīmēta kā vienīgā. Ņemot vērā, ka karte, pēc kuras vadījāmies bija 2005/2006 gada izdevums, tad šķiet ka pa dažiem gadiem šī bāka ir vai nu nodedzināta (kā reiz manījām liela zaru ugunskura paliekas, kas vēl dūmoja) vai arī vienkārši nojaukta. Mazliet vīlušies devāmies atpakaļ uz Muhu salu, lai nopirktu biļeti un sēstos uz prāmja. Dikti veiksmīgi nopirkām biļeti un uzreiz tikām uz kuģa. Aprakstos bija minēts, ka dažreiz nāktoies stāvēt dikti garā rindā. Mums paveicās.
Tiekot Igaunijas sauszemē nolēmām, ka jāsāk domāt par vakariņām, jo visu dienu tika ēstas maizītes, un arī par naktsvietu. Dodoties nākoša apskates objekta virzienā iebraucām Hāpsalu pilsētā. Ēstuvi neatradām, bet nolēmām iegādāt veikalā kaut ko siltu - kartupeļu sautējumu un vēl kaut kādu sacepumu, lai tomēr vismaz reizi dienā būtu kārtīga pārtika. un kā par sodību - braucot ārā, ēstuves pārādījās viena pēc otras.
Tālākais ceļš veda kempinga meklējumos, lai nav jāčuč mašīnā, kas bija ka rezerves variants. Sapratuši, ka mūsu kartē visi aktuālie punkti no teikti nav atzīmēti vienkārši devāmies uz priekšu ar domu - gan jau kaut ko pamanīsim. Tā arī bija - atradām kempingu, kur par 35 kronām no personas varējām uzsliet telti un pārnakšņot. Vieta zolīda - bija pat Wi - Fi bez maksas
Diemžēl ieplānotā brauciena dienas norma netika izpildīta, kā vēlāk noskaidrosies - tikai tāpēc ka mums nebija pieejama pilnīga informācija (paši vainīgi, ka laicīgi nesameklējām). Plānotais trešais apskates objekts tika atlikts uz nākošo dienu.
Diena 2.
Šī diena tika iesākta netālu no Ūskaldas sporta un izpriecu parka, kas arī bija mūsu iepriekšējās dienas trešais apskates punkts. Kā izrādījās, šajā parkā, kas vairāk līdzinās foršai atpūtas vietai var arī nakšņot. Ehh, ja vien mēs būtu zinājuši, tad būtu tur apmetušies jau iepriekšējā dienā un pat paspētu izmantot tādas izklaides iespējas kā batuts, idiaks (internetā var mēģināt meklēt pēc vārda "idiaca" ) un iespējams, ka arī daudz ko citu. Šajā punktā paveicamais uzdevums bija nofotogrāfēšanās vēja ratā, lai to izdarītu - vajag pavizināties, bet skopajam latvietim atkal paveicās, jo vēja nebija, vizināties nevarēja - nofotogrāfēties varējām par brīvu Atpūtas parkā mums iepatikās, lai gan bijām tur tikai ļoti īsu brīdi, bet, ja vēl kādreiz būs nepieciešamas naksmājas tai Igaunijas daļā - zināsim kur meklēt
Nākamais objekts - Polli zooloģiskais dārzs. Pirms tam iegriezāmies dīvainā vietā, kas atrodas pie Polli zoodārza ceļa otrajā pusē, ar domu apskatīt Raganu alu, ko ieraugot vīlāmies - tā pat nebija ala, bet gan neliela daļēji aizaugusi kādu pusmetru dziļa bedrīte. Tomēr, pēc vietējā stāstnieka teiktā nopratu, ka tur dziļāk ir liela apakšzemes ūdeņu sistēma, ko kopā arī sauc par Raganu alu (jāpiebilst, ka igauņiem ar krievu valodu ir dažādi - pat ja arī prot, tad saprast viņus ir ļoti grūti, bet ir arī tādi, kas runā ļoti labi angliski var runāt tikai ar jaunajiem, jo tie savukārt krieviski nesaprot neko). Šajā pašā sētā mums parādīja 5 enerģijas avotus - kur enerģija iziet no zemes - šī raganu ala, akmens plāksne, zemes punkts un divi koki. Stāstnieks noteica, ka man droši vien enerģiju nevajagot, jo es neko nesajutu.
Pāri ceļam bija mūsu ieplānotais objekts - neliels zoodārzs, kur var apskatīt dažus eksotiskākus dzīvniekus, gan arī mūsu pierastos - zirgi, kazas, āzis, vistas, truši... Iespaidīgākais manā skatījumā bija Vjetnamas cūcis - kā redzams, kārtīgi barots.
Tālākais ceļš mūs veda uz Tallinu - Kumu mākslas muzeju. Mazliet pilsētā apmaldījāmies, bet tas Igaunijā nebija pirmo reizi. Gadījās izpalīdzīgs vietējais, kurš iztāstīja kā tikt tur, kur nepieciešams, tomēr rezultātā braucām vien pa to pašu ceļu atpakaļ un nogriezām daudz maz pareizajā vietā. Iespaidīga jau ir pati muzeja ēka. Iekšā ar ir ļoti pārdomāts. Daudz daudz gleznu no dažādiem autoriem un dažādiem laikmetiem, dažādi cita veida mākslas darbi, kas dažu brīdi, man, kā mākslas diletantei šķita nesaprotami. Tomēr vistrakākais bija pēdējais stāvs ar galeriju, ko šķita ka radījuši slimi cilvēki - dažādi zimējumi ar seksuālām novirzēm. Brrr... Šāda veida mākslu es tiešām nesaprotu. Interesanta bija istaba, kas bija pilna ar bistēm (tas ir jaunvārds manā vārdnīcā) kur tād bija gan izkārtotas kolonnās pa visu telpu, gan arī pa vienu lielu sienu. Varēja manīt gan Ļeņinu, gan dažādus komponistus, gan rakstniekus. Bija arī mazu bērnu birstes.
Nākamais punkts bija Palmses muiža, bet pa ceļam nolēmām apskatīt kādu no slavenajiem Igaunijas ūdenskritumiem. Pirmais - Jegalas (vai kaut kā tml). Iespaidīgs.
Atrast ne pārāk vienkārši, bet pacenšoties sameklēt var. Ar Igaunijas objektiem ir interesanti - ir jāzina no kuras puses piebraukt, lai varētu atrast. No vienas puses braucot zīmes ir, no citas - nekā. Tāpēc dažreiz sanāca maldīties, kas kopumā mums sanāca aptuveni 100 km pa trim dienām. Protams, ar labāku (tb, vismaz jaunāku) karti un ne tik kartogrāfiski diletantisku stūrmani droši vien būtu savādāk.
Kā nākamie, kas būtu jāredz bija divi ūdenskritumi, kas atrodas netālu viens no otra - Joaveski un Nōmeveski (par pareizrakstību neņemos spriest, jo no igauņu valodas jēdzu neko). Tas, cik laika un degvielas patērējām, lai vismaz vienu no tiem atrastu (kā izrādījās tas ir Joaveski) noteikti neatsvēra to, ko ieraudzījām - Abavas rumba ir iespaidīgāka.
Otro nolēmām nemeklēt, lai gan ieguvām visai ticamu atrašānās vietas un nokļūšanas aprakstu no kādas ļoti labi angliski runājošas igauņu jaunietes.
Tālāk devāmies uz Palmses muižu kā tas jau bija ieplānots. Atrast nav sarežģīti. Piebraucām no Palsmes muižas krodziņa puses, kur pēc muižas apskates ieturējām garšīgu maltīti. Pils gide tai brīdī, kad ieradāmies bija kaut kur izgājusi, tāpēc veiksmīgi izlaidām maksāšanas posmu, atradām fotogrāfēšanās vietu, nobildējāmies un devāmies prom apskatot arī citas telpas. Arī ejot prom gide nebija atgriezusies, tāpēc - atkal tikām cauri bez naudas atdošanas procesa. Šobrīd Palmses muižā pārveido pils dārzu, kas nākošgad notiekti būs ļoti iespaidīgs (Uz šogadu noteikti visam vajadzētu būt gatavam).
Pēc kopumā patērētā laika sapratām, ka uz nākošo ieplānoto punktu nekādi nepaspēsim, devāmies braucienā gar jūras malu kempinga meklējumos. Iegriezāmies Vōsu pilsētā, kas ļoti atgādina mūsu Jūrmalu - skaistas mājas, jūra dažu soļu attālumā. Tur arī nopeldējāmies - jippī! Peldēšanās sezona jūrā arī ir atklāta.
Kempinga meklējumos panākumus tālākā ceļā neguvām, toties pamanījām nelielu meža ceļiņu, kas pēc 200 m beidzās pie jūras- tur arī nolēmām nakšņot - 10 soļu attālumā no jūras Vai Latvijā tas ir iespējams?
Vieta, protams skaista. Atgādina Vidzemes akmeņaino jūrmalu, tikai šeit akmeņi bija lieli un jūrā.
Šajā dienā atkal viens objekts palika neapskatīts, tas sāk jau kļūt par tādu kā tradīciju. Tomēr guvām atziņu, ka Igaunijā uzcelt māju pie jūras ir daudz vienkāršāk un iespējamāk kā Latvijā. Daba ir tāda pati, tikai mazliet sakoptāka un attieksme pret pārējiem ir mazliet savādāka - nemanīja vandālisma sekas, vienīgi nakšņošanas vietā redzējām divas atkritumu kaudzes.
Diena 3.
Trešās un noslēdzošās dienas rīts tika iesākts ļoti agri, jo bija jāpaspēja apskatīt 4 obligātie objekti, kur pēdējais beidz darbu 18:00, bet otrais sāk darbu tikai 12:00 un pa ceļam gribējās apskatīt vēl dažus objektus.
Kā vēlāk izrādīsies - lēmums sākt dienu laicīgi bija pat ļoti vēlāms...
Netālu no nakšņošanas vietas izrādās mīt liela gulbju kolonija. Nekad nebiju redzējusi tik daudz gulbjus vienuviet. Kādi 200 gulbji vismaz tur vaŗetu būt. Skats bija iespaidīgs.
Pirmais ko apskatījām bija Tolses pilsdrupas, kas kā izrādījās droši vien bija maksas objekts, bet darbu tas sāka tikai 11:00, bet mēs tur bijām jau ap 8njiem un izšmaucām pa kluso bez jebkādas maksāšanas, jo nebija kam! Drupas visai iespaidīgas, tomēr man labāk patika līdzās novietotais kuģītis, kas izskatījās kā no Karību jūras pirātiem tikai daudz reižu mazāks
Tālāk devāmies uz Rakveri, kur, pēc kolēģes teiktā, noteikti vajadzētu papriecāties Rakveres cietoksnī, kur ir atļauts izmēģināt dažādus viduslaiku ieročus un iekārtas. Cietoksni ir viegli pamanīt, tāpēc ātri vien atradām,un, ar nožēlu secinājām, ka tas arī darbu sāk 11:00, bet mēs tur bijām ap 9njiem, tāpēc tikai nofotogrāfējāmies ārpusē, piefiksējām sev prātā, ka nākošreiz noteikti tur ir jānokļūst. Blakus tam atrodas Rakveres simbols - taurs - iespaidīga statuja.
Nākošais, kur devāmies un dikti maldījāmies bija Kotkas kājāmgājēju taka. Sākumā nogriezām nepareizi un izbraucām kāda km attālumā no Peipusa ezera. Pēc tam, kā vēlāk izrādījās, jau bijām nonākuši daudz maz nepieciešamajā vietā, bet karte, uz kuras nav sarkans punkts ar nozīmi "You are here" nemaz nepalīdz tiem, kas nesaprot kur atrodas, tāpēc devāmies tālākos nepieciešamā punkta meklējumos, ko noslēdzām ar iegriešanos Īsaku (vai Lisaku) mežniecībā un ļoti izpalīdzīgs, labi krieviski runājošs darbinieks mūs aizveda uz nepieciešamo iebrauktuvi un parādīja aptuvenu punktu, kur mums ir jānokļūst. Izrādās, ka tur jau bijām bijuši, bija nepieciešams pasoļot tikai kādu kilometru uz priekšu. Lai gan nepieciešamais objekts nebija tik vienkārši atrodams, tāpēc uzlīdām novērošanas tornī, no kura paveras brīnišķīgs skats, kas daļēji atsvēra ilgos meklējumus un atradām arī savu objektu.
Diemžēl bijām jau iekavējuši savu plānu, tāpēc vietām tika pārsniegts atļautais braukšanas ātrums. Pēc plāna, jau 12tos vajadzēja būt Tartu, bet tur mēs nokļuvām tikai ap pusē 3jiem. Tartu Lōuna tirdzniecības centrā noskatījāmies 4D filmiņu 5 min garumā, kas dažu brīdi par radīja sliktas dūšas efektu. Nofotogrāfējāmies un steidzīgi devāmies un nākošo objektu, ievērojamim pārsniedzot ātrumu, tomēr tas nebija tik iespaidīgi kā pirmajā dienā redzētais Ferrari un BMW, kuri pa Igaunijas ceļiem nesās domājams tuvu 200 km/h. Ļoti paveicās, ka nākošo objektu atradām bez liekas meklēšanas - Piusa alas. Apkārtne ļoti skaista, bet mums nebija laika to izbaudīt. Ātri apskatījām tūristiem pieejamo alas daļu, kas patiesībā ir ļoti ļoti niecīga daļa no visas alu sistēmas un Latvijā Kuldīgas pusē apskatāmās alas ir daudz iespaidīgākas.
Nofotogrāfējāmies un ļoti ļoti steidzīgi devāmies uz Poķu valstību Urvastes ciemā, jo līdz šī objekta slēgšanai bija palikusi tikai pusotra stunda. Nepilnas stundas laikā bijām klāt (malacis šoferis). Vietiņa interesanta. Mazliet atgādina Tērveti, tomēr, es domaju, ja viņi to papildinātu ar interesantākām takām un izveidotu kaut ko vairāk līdzīgu Tērvetei, tad būtu daudz aizraujošāk. Bet bērniem noteikti patīk.
Bildē redzamie mošķīši ir poķi, kurus radījis viens no igauņu rakstniekiem. Tiem par godu ir arī objekta nosaukums - poķu valstība.
Kad nepieciešamā fotogrāfija ir izpildīta - Igaunijas ceļojuma oficiālā daļa ir noslēgusies Mājupbraucot apmeklējām Munameģi, ko es iepriekš nebiju redzējusi dzīvē un sajutos vīlusies. Pēc latviešu filmas teksta "Ērikonkul, aizved mani uz Munameģi" un dažādiem citiem nostāstiem, man šķita, kas tas ir kaut kas iespaidīgāks. Tomēr, skats no torņa paveras skaists
Ar to arī ceļojums noslēdzās. Caur Api iebraucām Latvijā, kur atkal bija sliktāki ceļi un maksimālais braukšanas ātrums 90 km/h. Igaunijā daudzviet atļautais ir 100km/h un uz kārtīgām sadalīto joslu šosejām ir pat 110 km/h.
Nākamajā, t.i., 2010. gadā bija vēl viens trīs dienu ceļojums pa Igauniju. Tā aprakstu var lasīt šeit:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru