City Style tuvojoties Valentīna dienai organizē
Valentīna dienas mīlas maratonu,
kurā pāri stāsta par savu lielo, brīnišķīgo laimīti, kas turpat līdzās
šiem ir- proti, par savām otrām pusītēm, par cilvēciņiem, kuri mūs vnk
mīl...Kā viņi satikās? Kas bija tas, kas šiem cilvēkiem lika iemīlēties
un palikt kopā?!
Otro stāstu publicējam par Tomu un Sintiju- par pāri, kuri mīlestība dzirkstī pat caur šo rakstu...
Ar savu mīļoto meiteni iepazinos pavisam neapzināti, mēs gadu mācījāmies vienā skolā, dzīvojām kaimiņos, bet par to pat nenojautām, kur nu vēl par to, ka starp mums varētu izveidoties tik stipra mīlestība. Mums bija kopīgi draugi un tuvojoties vasarai, iepazināmies arī mēs. Sākām pavadīt laiku divatā, bija daudz vasarīgas pastaigas gan pa dienu, gan vakaros, visas vasaras garumā bijām nešķirami. Tad atkal nāca skolas laiks, es aizgāju uz citu skolu, bet jau pēc pirmā mēneša sapratu, ka esmu pieļāvis lielu kļūdu, jo šī mēneša laikā mēs nedaudz attālinājāmies, nebija vairs laika satikties... un jo vairāk par to domājām, jo vairāk ilgojāmies viens pēc otra klātbūtnes, tāpēc sākām meklēt un rast iespējas tikties. Pavadījām lietainās rudens dienas skatoties kopā filmas, izbaudījām sniegiem bagāto ziemu un protams viens otra klātbūtni... Taču īsi pirms Ziemassvētkiem tomēr abi atzinām, ka ir radušās tiešām stipras jūtas vienam pret otru un īsi pēc šīs atzīšanās bija mūsu pirmais skūpsts, kura laikā sķita, ka visa pasaule pazūd zem mūsu kājām! Uzreiz pēc jaunā gada mūs vajāja 2 mēnešu gari strīdi, jo viens otram negribējām īsti atzīt, ka esam jau diezgan stipri iemīlējušies viens otrā, bet līdz ar pavasara atnākšanu sākām to viens otram vairāk izrādīt un līdz ar šīs vasaras sākšanos, precīzāk 20.jūniju, mēs sagājām kopā! Mēs esam gājuši cauri dažādām problēmām, taču vienmēr turamies viens pie otra. Es mīlu viņas smaidu... viņas lūpas... viņas balsi un skaļos smieklus... Dievinu viņas zilās, sapņainās acis, kuras mirdz skatoties uz mani… un viņas mīļos un sirsnīgos apskāvienus, kuri rada atkarību un pēc kuriem tiecos vēl un vēl... Es izbaudu viņas klātbūtni un viņu pašu, jo mīlu VIŅU. Mūsu mīlestība ir retums un tieši tas ir viens no iemesliem NEKAD to nepalaist vaļā.
Ar savu mīļoto meiteni iepazinos pavisam neapzināti, mēs gadu mācījāmies vienā skolā, dzīvojām kaimiņos, bet par to pat nenojautām, kur nu vēl par to, ka starp mums varētu izveidoties tik stipra mīlestība. Mums bija kopīgi draugi un tuvojoties vasarai, iepazināmies arī mēs. Sākām pavadīt laiku divatā, bija daudz vasarīgas pastaigas gan pa dienu, gan vakaros, visas vasaras garumā bijām nešķirami. Tad atkal nāca skolas laiks, es aizgāju uz citu skolu, bet jau pēc pirmā mēneša sapratu, ka esmu pieļāvis lielu kļūdu, jo šī mēneša laikā mēs nedaudz attālinājāmies, nebija vairs laika satikties... un jo vairāk par to domājām, jo vairāk ilgojāmies viens pēc otra klātbūtnes, tāpēc sākām meklēt un rast iespējas tikties. Pavadījām lietainās rudens dienas skatoties kopā filmas, izbaudījām sniegiem bagāto ziemu un protams viens otra klātbūtni... Taču īsi pirms Ziemassvētkiem tomēr abi atzinām, ka ir radušās tiešām stipras jūtas vienam pret otru un īsi pēc šīs atzīšanās bija mūsu pirmais skūpsts, kura laikā sķita, ka visa pasaule pazūd zem mūsu kājām! Uzreiz pēc jaunā gada mūs vajāja 2 mēnešu gari strīdi, jo viens otram negribējām īsti atzīt, ka esam jau diezgan stipri iemīlējušies viens otrā, bet līdz ar pavasara atnākšanu sākām to viens otram vairāk izrādīt un līdz ar šīs vasaras sākšanos, precīzāk 20.jūniju, mēs sagājām kopā! Mēs esam gājuši cauri dažādām problēmām, taču vienmēr turamies viens pie otra. Es mīlu viņas smaidu... viņas lūpas... viņas balsi un skaļos smieklus... Dievinu viņas zilās, sapņainās acis, kuras mirdz skatoties uz mani… un viņas mīļos un sirsnīgos apskāvienus, kuri rada atkarību un pēc kuriem tiecos vēl un vēl... Es izbaudu viņas klātbūtni un viņu pašu, jo mīlu VIŅU. Mūsu mīlestība ir retums un tieši tas ir viens no iemesliem NEKAD to nepalaist vaļā. 
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru